Ansis Līventāls (1803–1878). Viens no pirmajiem latviešu tautības rakstniekiem

     Kalpodams pie ārsta Tišera Toces muižā Ļaudonā, iemācās vācu valodu, apgūst šuvēja amatu.
    Līventālu valdzina mūzika, ērģeļspēle. Sākotnēji viņš vingrinās bez instrumenta: uzzīmē uz galda ar krītu ērģeļu klaviatūru, skatās notīs un mācās «nospiest kauliņus». Iekrājis pārdesmit rubļu,  A.Līventāls dodas pie Vietalvas toreizējā skolmeistara Leonharda Krēnberga apgūt spēli uz īstajām ērģelēm.
    Vēlāk (no 1825.g.) viņš ir Biržu un Salas draudzē (tagad Jēkabpils novads) par skolotāju un ķesteri. Uz šo laiku viņš prot ne vien vāciski un latviski lasīt un rakstīt,  bet arī tulkot un sacerēt. Mācītāja slimības laikā reizumis Līventāls viņa vietā draudzei teic sprediķus. Labi iepazīst ērģeļu spēli un instrumenta uzbūvi un darbību, ērģeles labodams un skaņodams, ceļo pa visu Sēlpils novadu. Viņš māca zemnieku bērnus un drīz vien sagatavo skolotājus visai draudzei. Biržu un Salas draudzes mācītājs Lundbergs kļūst Līventālam rakstniecībā par padoma devēju.  1829.gada 14.februārī apprecējies ar Jūliju Jakobsoni no Ļaudonas, ģimenē uzaug trīs dēli un meita. 1840.gados mācās Tērbatas (Tartu) skolotāju seminārā un nokārto elementārskolotāja eksāmenu.
    Mūža otrajā pusē Līventāls strādā par Biržu pagasta rakstvedi. Viņš dibina Biržu dziedātāju kori. 1836. gadā Latviešu draugu biedrība viņu ievēlē par savu godabiedru.
    Ansis Līventāls mirst 1878. gada 2.janvārī. Apbedīts pie Biržu baznīcas, kur 1939.gada maijā atklāts kopīgs kapa piemineklis A.Līventālam un J.F.Lundbergam. Darinājums no sarkana granīta uzstādīts starp abu kapu kopiņām un krustiem ar uzrakstu: "Rakstnieks un mācītājs Jēkabs Florentīns Lundbergs, 1762–1858. Dzejnieks un ērģelnieks Ansis Līventāls, 1803–1877. Darbā un piemiņā vienoti latviešu rakstos un Biržu draudzē."
    PUBLIKĀCIJAS. Kopš 1830. gada laikrakstos (“Latviešu Avīze”, "Tas Latviešu Ļaužu Draugs” ) iespiests daudz Anša Līventāla visdažādākā satura rakstu, oriģinālu un tulkotu dzejoļu, oriģinālas vai tulkotas prozas.
    Pirmais Līventāla darbu sakopojums iznāk 1863. gadā grāmatā “Vecas modes dziesmiņu un ziņģu līksmības”. Viņš sacerējis mīlestības un dabas dzeju, rakstījis par zemnieku dzīvi, bāreņiem un rekrūšiem, slavējis latviešu pašapziņu.
    Skaitliski vairāk A.Līventālam ir vācu autoru prozas tulkojumu. Nozīmīga grāmata ir 1884.gadā iespiestā "Septiņdesmit sprediķi uz visām svētdienām un svētku dienām no vācu valodas pārtulkoti", 500 lappušu biezs iesējums ādas vākos, priekšvārdu rakstījis O.Panks – Mežotnes draudzes mācītājs. Tulkojumu vidū ir luga piecos cēlienos – Fridriha Krummahera «Jānis jeb vajāta patiesība» (1874). Tā iestudēta un izrādīta Vecpiebalgā 1876.gadā. Dzīves laikā Anša Līventāla veikums publicēts 20 grāmatās.
    No literārā mantojama mūsdienās. Andreja Jurjāna dziesma "Lūk, roze zied" ar Anša Līventāla vārdiem (dzejolis sākotnēji “Līgaviņa kā rozīte”, publicēts 1831.gadā), ko pirmo reizi dziesmu svētku kopkoris dziedāja Trešajos Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos 1888.gadā. Dziesma joprojām pieder pie vīru koru pamatrepertuāra. Tā izskanēja arī XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku noslēguma koncertā "ZVAIGŽŅU CEĻĀ" vīru koru un jaukto koru vīru izpildījumā 2018.gada 8.jūlijā.
    Anša Līventāla dzejolis «Matīsiņš» (pirmiespiedums 1838.gadā), domājams, ir pirmais kāda latviešu autora dzejolis bērniem ar reālistisku bāra zēna dzīves vērojumu. Šo zināmo Līventāla “Cūkas ganot Matīsiņam” izdzied teicēja Marija Kaviere Ļaudonas pagasta “Krīpēnos” 1987.gadā.

https://www.youtube.com/watch?v=MEZMKh2coOI

​Attēlā: Ansis Līventāls (1803-1878) (www.literatura.lv)